Baltais amoliņš (Melilotus albus L.)

Balto amoliņu kultivē ne tikai kā lopbarības un zaļmēslojuma augu, bet arī kā vērtīgu nektāraugu. Tas ir līdz 2,5 m augsts, ziemcietīgs, izturīgs pret slimībām un kaitēkļiem, arī sausumizturīgs divgadīgs lakstaugs ar ļoti smaržīgiem, sīkiem un baltiem ziediņiem, kas izkārtoti 4 - 15 cm garos ķekaros lapu žāklēs. Baltajam amoliņam ir spēcīga mietsakne un labi attīstītas sānsaknes, kas sniedzas līdz 2 m dziļumam, un uz tām veidojas daudz gumiņu. Gumiņbaktērijas saista 100 - 200 kg/ha gaisa slāpekļa.

Nozīme biškopībā
Baltais amoliņš zied vidēji 40 - 50 dienas no jūlija sākuma līdz augusta otrajai dekādei otrajā gadā pēc sējas un izdala daudz nektāra, tāpēc ziedus bites apmeklē visu dienu. Baltā amoliņa ziedi atveras pulksten 7.00 - 15.00 un zied divas dienas, bet ķekars – 7 - 14 dienas. Tā kā nektāriji atrodas pie sēklotnes pamata, nektārs bitēm ir viegli aizsniedzams. Augs bagātīgi medo saulainās un siltās dienās (26 - 27 ⁰C). Labvēlīgos laika apstākļos spēcīga bišu saime dienā var ievākt pat līdz 10 kg nektāra, savukārt vēsās un lietainās vasarās bites amoliņa ziedus apmeklē retāk. No 1 ha baltā amoliņa platības var iegūt 200 - 400kg medus. Medus ir ar patīkamu smaržu un garšu, bezkrāsains vai viegli iedzeltens, dažreiz ar zaļganīgu nokrāsu, kristalizējoties tas kļūst balts un ir ar smalkgraudainu struktūru. Bišu amoliņa medu var izmantot bišu ziemas barībai. Putekšņi ir bāli dzeltenā krāsā.

Agrotehnika
Labākie priekšaugi baltajam amoliņam ir ziemāju labības un rušināmaugi. Baltais amoliņš aug dažādās augsnēs - vāji skābās, neitrālās vai kaļķotās māla, grants vai smilts augsnēs (vēlama augsnes reakcija virs pH 6), bet nemaz nav piemērota skāba augsne un augsne ar pārlieku mitrumu. Neitrālās vai viegli sārmainās augsnēs baltais amoliņš aug un attīstās labāk, izcili pārziemo, tiek sekmēta arī gumiņu attīstība un darbība uz saknēm. Baltais amoliņš ar spēcīgo sakņu sistēmu izmanto barības vielas no dziļākiem augsnes slāņiem. Labu ražu ieguvei augu mēslo ar kālija un fosfora minerālmēsliem, dodot 40 - 60 kg/ha P2O5 un 60 - 90 kg/ha K2O.

Baltā amoliņa sēklu cietais sēklapvalks kavē sēklu dīgtspēju un, lai sēklas sadīgtu sējas gadā, tām mehāniski sabojā apvalku vai nu ar speciāliem skarifikatoriem, vai arī sēklas sajaucot ar rupju granti un beržot. Šādi sagatavotas sēklas augsnē ātrāk uzbriest un vienmērīgāk sadīgst. Savukārt, lai veicinātu gumiņbaktēriju attīstību uz amoliņa saknēm, sēklas var apstrādāt ar lucernas – amoliņa nitrogīnu, tikai pēc apstrādes tās nedrīkst turēt saulē un apstrādes dienā jāizsēj mitrā augsnē, jo sēklas dīgstot patērē daudz ūdens.

Divgadīgos nektāraugus parasti audzē zem virsauga, ko sēj vienlaicīgi. Kā virsaugus amoliņam var izmantot balto sinepi, facēliju vai griķus, kuri zied un nektāru izdala pirmajā gadā. Tā ar vienu augsnes apstrādes un sējas reizi var nodrošināt ienesumu vienā platībā divus gadus. Jāņem vērā, ka baltais amoliņš ir īsās dienas augs, tāpēc slikti panes virsauga noēnojumu. Virsaugs jāsēj retāk, izsējot ap 20% sēklu no normālās izsējas normas. Vasarā amoliņu var sēt bez virsauga, bet tas atmaksājas tikai nokrišņiem bagātos gados. Amoliņu sējot parastajā rindsējā (15 cm), uz 1 ha vajag 12 - 20 kg, bet tālrindās (45 cm) izsēj 6 - 10 kg sēklu. Sējot amoliņu izkliedsējā, sēklu patēriņš 20 - 24 kg/ha. Nav ieteicams sēt vēlāk par jūnija beigām, jo amoliņš līdz rudenim neizveidos spēcīgu sakņu sistēmu un var slikti ziemot. Lai sējumi 5 - 10 dienās vienmērīgi sadīgtu, augsni pēc sējas vēlams pievelt, lai nodrošinātu nepieciešamo mitrumu sēklu dīgšanai. Sēklas iestrādā 2 - 3 cm dziļi, tās dīgst 2 - 3 ⁰C temperatūrā. No salnām dīgsti parasti necieš. Sējas gada rudenī, pēc virsauga novākšanas, amoliņš labi ataug, dodot līdz 10 - 15 t/ha zaļās masas. Virsaugu jāpļauj pēc iespējas augstāk, lai netraumētu stublāju apakšējo daļu, no kuras ataug jaunie dzinumi.  Slikti ziemo agri un zemu nopļauti amoliņa sējumi.  Otrā gada pavasarī dzinumi ataug no sakņu kakliņa. Amoliņa sējumus otrā gada pavasarī var mēslot ar fosforu un kāliju saturošiem mēslošanas līdzekļiem - papildmēslojumā dod 40–60 kg/ha P2O5, 60–90 kg/ha K2O.

Amoliņa sēklas iegūst otrajā gadā no pirmās zāles, bet tās nogatavojas nevienmērīgi. Sēklu ieguvei jāpļauj, kad puse sēklu nogatavojušās, vairākums ziedkopu ir nobrūnējušas un apakšējo ziedkopu sēklas kļuvušas cietas. Vāc ar kombainu. Sēklu raža vidēji 500 - 600 kg/ha, bet atsevišķos gados – līdz  1500 kg/ha. Labu dīdzību baltā amoliņa sēklas saglabā aptuveni piecus gadus, tomēr sēklu dīdzība pazeminās apmēram par 5% gadā. Lai nepiesārņotu laukus, izkultā amoliņa lakstus un pelavas no lauka novāc. Balto amoliņu var izmanot arī zaļmēslojumā – ziedēšanas beigās nopļauj un zaļo masu iestrādā augsnē, uzlabojot  tās struktūru un auglību.